Ķeizarkroņi

Lelde brida pa līdz potītēm dziļo sniegu un pie sevis lādējās : “Kas pie velna tas par pavasari!”. No rīta viss izskatījās tik cerīgi - spoža saule, zilas debesis un pavasara smaržas pilna zeme, kura savus tumšos, drūmos toņus bija jau nomainījusi pret sulīgi zaļajiem. Stāvot uz balkona biezā, adītā jakā ar kafijas krūzi rokā, viņa  varēja dzirdēt kā ezera otrā pusē klaigā dzērves un sajust kā zeme elpo. Divu stundu laikā viss sagriezās kājām gaisā un šķiet nobira visas ziemas sniega norma. Ceļš līdz kaimiņu mājām bija patāls un, gribot negribot, Leldei kā apnicīgas mušas mācās virsū domas un atmiņas par pērno rudeni.

Šķiet pagājis vesels gadsimts kopš pagājušā Augusta, kad viņa vēl dzīvoja mazajā Rīgas dzīvoklītī un rūpīgi atika naudu kāzām. Lelde sevi ierobežoja it visā un katru centu lika kāzu kārbā. Saprotams, ka Ģirts par to nekā nezināja, turklāt viņš jau vēl arī nebija uzdevis šo svarīgo jautājumu, bet viņa zināja. Zināja, ka Ģirts ir īstais un, ka viņiem lemts pavadīt kopā mūžu. 

Tajā derēgnajā Augusta vakarā arī viss sagriezās ar kājām gaisā, jo Lelde bija beidzot viņam izstāstījusi, ka gaida bērnu no viņa, klusā cerībā, ka tas paātrinās notikumu gaitu. Tomēr vakars izvērtās pavisam citāds. Iesākās ar klusumu, kuru nomainīja riebuma pilns skatiens, lamas un apvainojumi. Atguvusies no pirmā šoka, Lelde sāka aizstāvēties, taču tas bija kā pieliet eļļu ugunij. Ledes pirmajiem teikumiem sekoja pļauka, kas gandrīz viņunogāza  no kājām. Viņu nekad neviens vēl nebija sitis! Tas bija kaut kas tik pēkšņš, tik apstulbinošs, ka viņa neticībā iepleta acis un pavēra muti, lai, ko teiktu, taču vārdi iesprūda kaklā. Šķiet pēkšņais klusums mazliet atvēsināja arī Ģirtu, jo viņš tikai stāvēja un raudzījās viņā, smagi elpodams. 

Nespēdama rast vārdus, viņa ļāvās savām dusmām, par to, ka Ģirts uzdrošinājies pret viņu pacelt roku, par zaudētajām kāzām, par zaudēto laiku un par to, ka visiem viņas zaudētajiem draugiem bija taisnība. Viņa atvēzējās, lai pretī cirstu pļauku, taču Ģirts to pārtvēra  air plaukstas locītavas un sāpīgi izgrieza viņas roku, liekot viņai noslīgt uz ceļiem. Viņa, negribēdama atzīt savu zaudējumu pārspēka priekšā, sāka bērt lamu vārdus un apvainojumus pār lūpām. Viņa ienīda viņu no visas sirds. Ģirts iesita viņai vēl vienu smagu pļauku, kas šoreiz nogāza viņu pie zemes,  iespēra vairākas reizes pa vēderu un muguru un promejot aizcirta durvis. 

Ausīs zvanīja, mutē bija asiņu garša un galvā absolūts tukšums. Viņa turpināja gulēt uz grīdas sarāvusies čokurā. Sāka birt asaras, nekontrolējami, elsas kļuva arvien skaļākas. Tā pagāja laba pusstunda, līdz visas asaras bija izraudātas un ķermenis sāka trīcēt no aukstuma un šoka, kas pamazām atstāja ķermeni. Pagalam lēni viņa uzsvempās uz krēsla un aptina sev ap pleciem plato, vilnas šalli. Viņa juta, kā seja pamazām uztūkst. Lelde aizšļūkāja līdz vannas istabai, noskaloja seju ar aukstu ūdeni un tikai tad uzdrošinājās pavērties spogulī. Viņai pretī raudzījās sveša seja. Vissvešākās bija acis, tām bija parādījusies jauna, baiļu nokrāsa. 

Tam visam sekoja murgaina nedēļa, kurā viņa nomainīja slēdzenes un baidījās iziet no mājas. Ģirts piedzēries bija atnācis vēl vairākas reizes un viņa bažījās, ka durvis neizturēs. Viņš pat bija atnācis pie viņas uz darbu un tikai pateicoties apsargam izdevās viņu dabūt prom, taču viņš solīja atgriezties. Tonakt viņa nakšņoja pie kolēģes viesistabā, uz grīdas. Nākamajā dienā kolēģes vīra pavadīta, viņa savāca savas mantas, uzrakstīja  atlūgumu un pārvācās pie omes uz lauku mājām. Tur viņai sekoja vēl viena nepatīkama ziņa - bērna pavisam noteikti nebūs. Tas nebija spējis pārciest visu piedzīvoto un atsacījās pievienoties šai nežēlīgajai pasaulei.

Ome klausījās un līdzjūtīgi spieda viņas roku, kamēr viņa nesakarīgi vervelēja par visu, kas noticis. Tad uzvārīja vīgriežu tēju un noteica, ka nu viņa esot mājās un viss pārējais nokārtosies. Viņas runādamas nosēdēja krietni pēc pusnakts. Šķiet pirmo reizi tā pa īstam sarunājoties kā sieviete ar sievieti. Ome pastāstīja par vardarbīgo Gunāru, kuru Padojmu laikos kolhozs izmitināja pie viņas, kad leldes māte bija vēl pusaudze un kā viņa ar zilo kurpīšu tēju spējusi nosargāt sevi un savu ģimeni. Gunārs nomira dažu mēnešu laikā un ārsti to pieskaitīja alkohola upuru skaitam. Neviens pēc viņa neraudāja, toties zilās kurpītes dārza tālajā stūrī auga arvien. Ome tās izmantoja uzlējumiem, lai cīnītos ar reimatisma sāpēm.

Drīz pēc pusnakts omes gadi lika par sevi manīt un abas devās pie miera. Lelde nogulēja līdz nākamās dienas pēcpusdienai un lai gan fiziski joprojām jutās draņķīgi, bija iestājies zināms miers prātā un dvēselē. Augusta pēdējā nedēļā viņai pat izdevās sarunāt darbu vietējā skolā, kas jāuzsāk līdz ar pimo Septembri. Viņai beidzot likās, ka dzīve sāk atgūt līdzsvaru.

Pirmās darba dienas prieku izjauca motocikla rūkoņa. Ģirts bija ieradies pie viņas uz mājām ar Gerberām, kad sāka jau krēslot. Leldei derdzās Gerberas. Viņas pirksti nervozi knibināja blūzes malu un acis šaudījās no vien priekšmeta pie cita. Neviens īsti cīņai nebija gana labs. Ģirts zīmīgi paskatījās uz dīvānā sēdošo Ledes omi un noteica, ka, ja reiz viņa neaicinās viņu vakariņās, viņam nāksies atgriezties citu reizi. Tajā visā, kā viņš to pateica, bija vārdos neizteikti draudi viņas vienīgajam tuvajam cilvēkam. Lelde nolēma ziedot vienu nelaimīgu vakaru, lai pieliktu tam visam punktu. 

Kamēr Lelde klāja galdu viesistabā, Ģirts jau pilnībā izbaudīja viņas pakļaušanos. Viņš pameta viņai atnestos ziedus ar tekstu: “Še, ieliec vāzē!” Viņa klusējot pieliecās, pacēla tos un aiznesa uz virtuvi. Pa ceļam norijot savu pazemojumu, cēlāka mērķa labad.

Kaimiņu māju suns priecīgi žvadzinādams nesās pa sniegu viņai pretim un gandrīz nogāza viņu no kājām, viņa priekšķepām atsitoties pret viņas krūtīm. “Ūja, ūja! Mierā, Reksi, Mierā!”, kaimiņiene sauca no savas mājas sliekšņa. Tantei bija ap deviņdesmit un gadi bija to saliekuši gluži kā pīrādziņu. “Sveiciens ziemā, Lonijas tant!” Lelde skaļi uzsauca. Tantes sejā atplauka sirsnīgs bezzobu smaids. “Mēs a Reksi jau tevi gaidījām! Tās laika maiņas beidz mani nost!” viņa noteica un iegāja mājā, atstājot durvis atvērtas. “Es uzlikšu mums tēju. Ņem, cienājies ar cepumiņiem! Man mazbērni atveda!” balsī bija jaušams lepnums un skumjas. Viņa turpināja rosīties ap plīti, lai Lelde neredzētu valgās acis. Lelde apsēdās un centās neskatīties Reksim acīs, ēdot savu cepumu. Viņš bija profesionāls diedelnieks. Drīz vien Lonijas tante nolika tēju uz galda un apsēdās otrpus galdam viņai pretim, vēl norājot Reksi, lai tas beidz diedelēt. Padzērušas dažus malkus tējas un pārmijušas dažus vārdus abas devās uz dzīvojamo istabu, lai Lelde varētu palīdzēt tantei iesmērējot tās muguru un kājas ar zilo kurpīšu uzlējumu. Kad abas atgriezās virtuvē, Lonijai acīs kā ierasts bija asaras un viņa tiks sirsnīgi noteica:”Ai, meit, ko gan es bez tevis darītu! Tu jau allažiņ mani apciemo un palīdzi un tava ome ar - viemēr tik laba pret mani, tik laba!”, ka sirdi rāva pušu. Leldei bija neērti to klausīties un viņa tik noteica: “Kaimiņiem jāpalīdz!” 

Kādu brīdi abas klusējot dzēra atdzisušo tēju, līdz Lonija pēkšņi sazvērnieciski noteica it kā starp citu, it kā tieši Leldei: “Nu ja, nu ja, jāpalīdz. Tāpēc jau es miličiem viņruden teicu, ka es nekādus mocikus mūsu pusē neesmu manījusi. ” Lelde aizrijās ar tēju un sāka klepot. Tante tik noteica savu ierasto -“Ūja, ūja” un bija skaidrs, ka pie šīs sarunas vairs neviens nekad neatgriezīsies.

Izejot no Lonijas mājas Lelde neticēja savām acīm - viss sniegs bija nokusis un atkal bija atgiezies saulainais pavasaris. Visi zāles stiebri un lapiņas slapjas  spīdēja saulē, padarot pasauli savādi priecīgu, par spīti tam, ka gaisā arvien bija jūtama arktiska dvaša. 

Ar katru nākamo soli viņai ar vien bija jādomā par to sasodīto motociklu, ar kuru Ģirts bija atbraucis, kā viņa, aukstajam rudens lietum gāžot un lāsēm nepatīkami slīdot lejup pa muguru, bija stūmusi to pa dubļiem uz šķūni, lai paslēptu no nejaušu aculiecinieku acīm. Tas nebūtu bijis nepieciešams, ja vakariņas būtu izvērtušās citādi. Tovakar lēmumu Lelde pieņēma stāvot pie izlietnes virtuvē, brīdī, kad viņa dzirdēja Ģirtu paziņojam, ka viņš te padzīvos kādu brīdi, jo viņam vajagot nozust uz kādu laiku. Tajā brīdi viņa iekrampējās izlietnē un, veroties uz svaigi izraktajām zilo kurpīšu saknēm, pie sevis noteica: “Nepadzīvosi viss!”

Tālākais bija apbrīnojami vienkāršs, iemaisīt vairākus sīki sagrieztu saknīšu gabalus viņa sautējuma porcijā un tad, klusējot ēst viņam iepretim. Ģirts sautējumu norija, par kārtīgi nesakošļājis un, nolamājies par to, ka nav saldā, atlaidās dīvānā iepretim televizoram. Lelde un ome turpināja mierīgi ēst pie galda. 

Iesākumā viņam kļuva karsti un viņš novilka kreklu, tad sāka tirpt rokas un viņš, palaikam purinādams rokas, bažīgi palūkojās uz Leldi, kas turpināja mierīgi ēst. Kad viņam beidzot pielēca kas noticis, viņš spēja pakustināt vien acis. Ap to laiku, Lelde bija novākusi traukus, uzkopusi virtuvi un nu stāvēja viņam iepretim un smaidot sacīja: “Vēl mazliet un mēs tevi iekārtosim elegantākajā dārza stūrī. Varēsi palikt, cik vien ilgi vēlies.” Tas arī bija pēdējais, ko viņš savā dzīvē dzirdēja.

Mājupceļš vienmēr izrādās īsāks. Lelde bija atgriezusies savas mājas pagalmā un atmiņu iztrūcināta nolēma aplūkot dārzu. Viņu nodevīgā, vulgārā smarža asi iecirtās degunā vēl pirmsl tos varēja redzēt. Tur viņi slējās  -  lepni un karaliski, kā jau ķeizarkroņiem pieklājas. Ome bažījās, ka par vēlu iestādīti, taču tie bija sazaļojuši kā traki, alkaini barodamies no trūdošās miesas.

Ķeizarkroņi by Liene Millere is licensed under a Creative Commons Attribution-ShareAlike 4.0 International License.
Based on a work at https://mymorningcrumbs.blogspot.com/p/keizarkroni.html.